Federālā kanclera Olafa Šolca
RUNA
Kārļa Universitātē Prāgā
Pirmdien, 29. augustā pl.11.02

Cienījamā rektores kundze profesore Kraličkova,
cienījamās prorektoru kundzes un kungi un fakultāšu pārstāvji,
godātais ministra Beka kungs,
Ekselences,
dārgie studējošie,
dāmas un kungi!

Sirsnīgi pateicos par ielūgumu! Man ir liels gods, atrodoties šajā vēsturiskajā vietā, ja tā var teikt, šīs cienījamās institūcijas dibinātāja tiešā tuvumā, uzrunāt Jūs par nākotnes tēmu, par mūsu nākotni, kas manā skatījumā saistās ar vienu vārdu – Eiropa. 

Prāga, šķiet, ir šai tēmai vispiemērotākā vieta, kur atrodas universitāte ar turpat vai 700 gadus senu mantojumu. „Ad fontes“ – “Pie avotiem!” Tāds bija Eiropas renesanses lielo humānistu aicinājums. Dodoties pie Eiropas pirmsākumiem, ceļš neizbēgami ved uz šejieni, pilsētu ar tik eiropeisku mantojumu un veidolu, kādi tikpat kā nav atrodami nevienā citā mūsu kontinenta pilsētā. Tas acumirklī kļūst skaidrs katram amerikāņu vai ķīniešu tūristam, kurš dodas pa Kārļa tiltu uz pili. Tieši tādēļ viņi ir šeit, jo viņi šajā pilsētā starp tās viduslaiku pilīm un tiltiem, katoļu, protestantu un ebreju lūgšanu namiem un kapsētām, gotiskajām katedrālēm un jūgendstila pilīm, stiklotajām augstceltnēm un pildrežģu namiņu ieskautajām ieliņām, un vecpilsētā dzirdamo valodu jūklī atrod tieši to, kas viņu skatījumā ir Eiropa – vislielāko daudzveidību nelielā teritorijā.

Ja Prāga ir mazā Eiropa, tad Kārļa Universitāti savā ziņā var saukt par mūsu gaismēnām bagātās Eiropas vēstures hronisti. Man grūti pateikt, vai tās dibinātājs ķeizars Kārlis IV jutās kā eiropietis. Viņa biogrāfija varētu to apliecināt - dzimis ar bohēmiešiem raksturīgo senvārdu “Vāclavs”, izglītību ieguvis Boloņā un Parīzē, valdnieka dēls no Luksemburgas dinastijas, viņa māte no Hābsburgiem, bijis gan vācu ķeizars, gan Bohēmijas un Itālijas karalis. Šajā kontekstā, šķiet, ir tikai loģiski, ka „viņa“ universitātē vispārīgos studiju priekšmetus apguva gan bohēmieši, poļi, bavārieši un sakši, gan arī studenti no Francijas, Itālijas un Anglijas. 

Bet, tā kā universitāte atrodas Eiropā, tā ir arī izgājusi cauri Eiropas vēstures smagākajiem brīžiem – reliģioza fanātisma laikam, sašķeltībai atbilstoši valodas un kultūras robežām, ideoloģiskajai nonivelēšanai 20. gadsimta diktatūru varas laikos. Vācieši sarakstīja vistumšāko vēstures nodaļu – nacionālsociālistisko okupantu panākto universitātes slēgšanu, protestējošo studentu nošaušanu, tūkstošiem universitātei piederīgo deportācijas un noslepkavošanu vācu koncentrācijas nometnēs. Tie ir noziegumi, kas mums, vāciešiem, sāp un dara kaunu līdz pat šai dienai. Lai pateiktu to, arī tādēļ es esmu ieradies šeit, vēl jo vairāk tādēļ, ka mēs bieži aizmirstam, ka nebrīve, ciešanas un diktatūra daudziem Centrāleiropas iedzīvotājiem nebeidzās ar vācu okupāciju un Otrā pasaules kara postījumiem.

Viens no gara milžiem - šīs universitātes absolventiem, mums to atgādināja jau aukstā kara laikā. 1983. gadā Milans Kundera aprakstīja „Centrāleiropas traģēdiju“, proti, kā poļi, čehi, slovāki, baltieši, ungāri, rumāņi, bulgāri un dienvidslāvi pēc Otrā pasaules kara „pamodās (…) un konstatēja, ka ir nonākuši austrumos,“ ka viņi „ir pazuduši no rietumu kartes.“ Mēs izvērtējam arī šo mantojumu, it īpaši tie no mums, kuri atradās dzelzs priekškara rietumu pusē, ne tikai tādēļ, ka runa ir par mantojumu, kas ir Eiropas vēstures sastāvdaļa un līdz ar to mūsu – eiropiešu – vēstures daļa, bet arī tādēļ, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas iedzīvotāju pieredze – sajūta, ka viņi aiz dzelzs priekškara ir nonākuši aizmirstībā un atstāti novārtā, izpaužas vēl joprojām, arī debatēs par mūsu nākotni, par Eiropu.

Šajās dienās no jauna izvirzās jautājums par to, kur turpmāk atradīsies šķirtne starp brīvo Eiropu un neoimperiālu autokrātiju. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā februārī es runāju par vēsturisku pagrieziena punktu. Putina Krievija grib vardarbīgi novilkt jaunas robežas -  tas ir tieši tas, ko mēs Eiropā vairs nevēlējāmies piedzīvot. Brutālais uzbrukums Ukrainai nozīmē arī uzbrukumu Eiropas drošības kārtībai. Mēs visiem spēkiem iestājamies pret to. Tālab mums ir jābūt spēcīgiem – gan kā atsevišķām valstīm, gan kā sabiedrotajiem kopā ar mūsu transatlantiskajiem partneriem un arī kā Eiropas Savienībai.

Apvienotā Eiropa radās kā uz iekšieni vērsts miera projekts. Tā mērķis – panākt, lai starp dalībvalstīm nekad vairs nebūtu kara. Šodien mūsu uzdevums ir turpināt attīstīt mieram doto solījumu, panākot, ka Eiropas Savienība spēj nosargāt savu drošību, neatkarību un stabilitāti arī pret izaicinājumiem, kas nāk no ārpuses. Dāmas un kungi, tas ir Eiropas jaunais miera uzdevums. Šķiet, ka Eiropas iedzīvotāji visvairāk sagaida tieši to, atrodoties gan mūsu kontinenta rietumos, gan austrumos.

Tādēļ tā ir veiksmīga sakritība, ka šajos laikos Eiropas Savienības Padomes prezidentūra ir Čehijas Republikai, kas jau sen bija sapratusi šī uzdevuma nozīmīgumu un vada Eiropu pareizā virzienā. Vācija šajā kontekstā pilnībā atbalsta Čehiju, un es ar prieku sadarbošos ar Ministru prezidentu Fialu, lai atrastu Eiropas īstās atbildes uz šo vēsturisko pagrieziena punktu. 

Pirmā no tām ir, ka mēs nesamierināsimies ar Krievijas uzbrukumu mieram Eiropā. Mēs nestāvēsim malā, noskatoties, kā tiek nogalināti sievietes, vīrieši un bērni, kā no kartes tiek izdzēstas brīvas valstis, kas pazūd aiz mūriem vai dzelzs priekškariem. Mēs negribam atgriezties 19. vai 20. gadsimtā ar iekarošanas kariem un totalitārisma izvirdumiem.

Mūsu Eiropu vieno miers un brīvība, tā ir atvērta visām Eiropas nācijām ar tādām pašām vērtībām kā mūsējās. Un pats galvenais, tā nozīmē aktīvu imperiālisma un autokrātijas noraidījumu. Eiropas Savienība nedarbojas, balstoties uz uzkundzēšanos un pakļaušanos, bet gan uz daudzveidības atzīšanu, vienlīdzīgu attieksmi pret dalībvalstīm, pluralitāti un dažādu interešu sabalansēšanu.

Tieši vienotā Eiropa Putinam ir kā dadzis acī, jo tā neatbilst viņa pasaules redzējumam, kur mazākām valstīm būtu jāpakļaujas dažām Eiropas lielvarām. Tādēļ vēl jo svarīgāk ir kopīgiem spēkiem aizstāvēt mūsu Eiropas ideju. Tādēļ mēs atbalstām uzbrukumu piedzīvojušo Ukrainu - ekonomiskā, finansiālā, politiskā, humānā un arī militārā ziņā. Vācija pēdējos mēnešos ir principiāli mainījusi kursu. Mēs turpināsim sniegt atbalstu,  ievērojot uzticības principus un darīsim to tik ilgi, cik tas būs nepieciešams.

Tas attiecas uz sagrautās valsts atjaunošanu, kas būs milzīgs uzdevums, kā izpildei būs nepieciešams vairāku paaudžu darbs. Būs nepieciešama saskaņošana starptautiskā līmenī un vieda, izsvērta stratēģija. Tā būs ekspertu konferences tēma, uz ko mēs ar Komisijas prezidenti fon der Leienu aicināsim Ukrainu un tās partnerus no visas pasaules 25. oktobrī uz Berlīni. 
 
Turpmākajās nedēļās un mēnešos Ukraina no mums saņems arī jaunus, modernus ieročus, pretgaisa aizsardzības un radaru sistēmas, dronus izlūkošanas vajadzībām u.c. Mūsu pēdējā ieroču sūtījuma vērtība bija vairāk nekā 600 miljoni eiro. Mūsu mērķis ir moderni Ukrainas bruņotie spēki, kas savu valsti spēj aizsargāt ilgtermiņā.

Lai to sasniegtu, mēs visi nedrīkstam nosūtīt Kijivai vienīgi to, bez kā paši patlaban varam iztikt. Arī šajā ziņā mums ir vairāk jāplāno un jākoordinē. Tādēļ kopā ar Nīderlandi mēs uzsākām iniciatīvu, lai nodrošinātu ilgtermiņa uzticamu darba dalīšanu starp visiem Ukrainas partneriem. Es, piemēram, varētu iedomāties, ka Vācija uzņemas īpašu atbildību, atbalstot Ukrainas artilēriju un pretgaisa aizsardzību. Mums vajadzētu ātri vienoties par šāda veida koordinētā atbalsta sistēmu un līdz ar to ilgtermiņā stiprināt savas saistības pret brīvu un neatkarīgu Ukrainu, kā mēs to darījām jūnijā Eiropadomē, kad vienoti teicām „Jā!“ Jā, Ukraina, Moldovas Republika, perspektīvā arī Gruzija un, protams, Rietumbalkānu sešas valstis pieder pie mums, pie Eiropas brīvās, demokrātiskās daļas. Viņu iestāšanās ES ir mūsu interesēs.

Es to varētu pamatot no demogrāfijas vai ekonomikas, vai arī, saskaņā ar Milana Kunderas uzskatiem,- no kultūras, ētikas un morāles perspektīvas. Visi minētie aspekti ir svarīgi. To papildina - tik nepārprotami kā vēl nekad - šī lēmuma ģeopolitiskā dimensija. Reālpolitika 21. gadsimtā nenozīmē vērtību atvirzīšanu otrajā plānā un partneru upurēšanu sliktu kompromisu dēļ. Reālpolitikai jābūt tādai, kas iesaista draugus un partnerus. Sniedz viņiem atbalstu, lai globālajā konkurencē gūtu spēku,  balstoties uz sadarbību.

Tā es izprotu arī Emanuēla Makrona priekšlikumu veidot politisku Eiropas kopienu. Protams, mums ir Eiropas Padome, EDSO, ESAO, Austrumu partnerība, Eiropas ekonomiskā telpa un NATO. Tie visi ir nozīmīgi forumi, kuru ietvaros mēs, eiropieši, sadarbojamies arī ārpus ES robežām. Bet mums pietrūkst regulāras domu apmaiņas politiskā līmenī, pietrūkst foruma, kur mēs, ES dalībvalstu un valdību vadītāji un mūsu partneri Eiropā vienu vai divas reizes gadā varētu pārrunāt galvenās tēmas, kas attiecas uz mūsu kontinentu kopumā – tās ir drošība, enerģētika, klimats vai arī konektivitāte.

Tāda veida apvienība - un tas man ir ļoti svarīgi - nav traktējama kā nākamās ES paplašināšanās alternatīva. Mēs turēsim vārdu, ko esam devuši kandidātvalstīm, Rietumbalkānu valstīm jau turpat vai pirms 20 gadiem, un šiem vārdiem tagad beidzot ir jāseko darbiem. 

Gluži pamatoti pagājušajos gados daudzi ir vēlējušies spēcīgāku, suverēnāku, ģeopolitisku Eiropas Savienību, kas apzinās savu vietu kontinenta vēsturē un ģeogrāfijā un rīkojas spēcīgi un izlēmīgi globālā mērogā. Pagājušo mēnešu vēsturiskie lēmumi ir pietuvinājuši mūs šiem mērķiem. Ar vēl neredzētu izlēmību un ātrumu mēs pieņēmām pret Putina Krieviju vērstas sankcijas. Bez agrāk tradicionālajām diskusijām mēs uzņēmām miljoniem Ukrainas sieviešu, vīriešu, bērnu, kuri pie mums meklē  patvērumu. Tieši Čehijas Republika un citas Centrāleiropas valstis apliecināja savu plašo sirdi un milzīgo solidaritāti. Par to gribu izteikt visdziļāko atzinību.
 
Vārdu “solidaritāte” esam iedzīvinājuši no jauna arī citā jomā. Mēs ciešāk sadarbojamies energoapgādes jautājumos. Tikai pirms dažām nedēļām mēs vienojāmies par Eiropas gāzes patēriņa taupīšanas mērķiem. Abi aspekti, ņemot vērā gaidāmo ziemu, ir būtiski, un tieši Vācija ir ļoti pateicīga par izrādīto solidaritāti. 

Jums visiem ir zināms, cik izlēmīgi Vācija cenšas samazināt savu atkarību no Krievijas energoresursu piegādēm. Mēs veidojam alternatīvas kapacitātes sašķidrinātās gāzes vai arī naftas importam, un mēs to darām solidāri, ievērojot arī tādu valstu vajadzības, kas neatrodas pie ūdeņiem, piemēram, Čehijas Republikas. To es apsolīju Ministru prezidentam Fialam viņa vizītes laikā maijā Berlīnē, un šo solidaritāti mēs noteikti atkārtoti apliecināsim šodien ieplānotās tikšanās laikā. 

Spiediens uz mums, eiropiešiem, veikt pārmaiņas, tikai palielināsies, un tas notiks arī neatkarīgi no Krievijas kara un tā sekām. Pasaulē ar 8 – un vēlāk droši vien 10 – miljardiem iedzīvotāju mūsu Eiropas valstis katra par sevi ir pārāk mazas, lai vienatnē veiksmīgi iestātos par savām interesēm un vērtībām. Tādēļ mums ir vēl jo svarīgāk izveidot Eiropas Savienību, kas rīkojas vienoti. 

Vēl jo nozīmīgāki ir spēcīgi partneri, īpaši Amerikas Savienotās Valstis. Šobrīd Baltajā namā strādā pārliecināts transatlantisko attiecību piekritējs – prezidents Baidens. Tā ir laime mums visiem. Transatlantiskās partnerības neapstrīdamo vērtību mēs izjutām pagājušajos mēnešos. NATO patlaban ir vēl vienotāka nekā jebkad, politiskos lēmumus mēs pieņemam, cieši sadarbojoties transatlantiskajā dimensijā. Tomēr, arī ņemot vērā visu, ko prezidents Baidens darījis mūsu partnerības labā, mēs vienlaikus zinām, ka Vašingtonas skats vairāk pievērsts konkurencei ar Ķīnu un Āzijas – Klusā okeāna reģionam. Tāpat – varbūt pat vēl izteiktāk - rīkosies arī nākamās Amerikas valdības.
 
Multipolārā pasaulē, kāda ir arī 21. gadsimta pasaule, ar līdzšinējo partnerību uzturēšanu vien nepietiks, lai cik vērtīgas tās arī būtu. Mēs ieguldīsim jaunās partnerībās – Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā. Politiskā un ekonomiskā daudzveidošana – tā, starp citu, ir arī daļa no atbildes uz jautājumu par to, kā mums apieties ar pasaules lielvaru Ķīnu un kā īstenot triādi “partneri, konkurenti un pretinieki”. 

Otra atbildes daļa – mums vēl vairāk ir jāizmanto apvienotās Eiropas svars. Kopā mums ir vislabākās iespējas iesaistīties 21. gadsimta veidošanā saskaņā ar mūsu, eiropiešu izpratni – kā Eiropas Savienībai ar 27, 30 vai arī 36 dalībvalstīm un tādā gadījumā ar vairāk nekā 500 miljoniem brīvu un vienlīdzīgu iedzīvotāju, ar pasaulē lielāko kopīgo tirgu, ar vadošajām pētniecības iestādēm, inovācijām un inovatīviem uzņēmumiem, ar stabilām demokrātijām, sociālo aprūpi un sabiedrisko infrastruktūru, kam nebūs viegli atrast līdzīgu citur pasaulē. To es sagaidu no ģeopolitiskas Eiropas.

Pagājušo mēnešu pieredze liecina, ka blokādes pārvarēt ir iespējams. Eiropas regulējumu ir iespējams mainīt, ja nepieciešams, pat steidzamības kārtā. Pat Eiropas līgumi nav akmenī cirsti. Ja mēs kopīgi secināsim, ka līgumi ir jāpiemēro apstākļiem, lai Eiropa varētu virzīties uz priekšu, tad mums to vajadzētu darīt. 

Abstraktas diskusijas mūs uz priekšu nevedīs. Daudz svarīgāk ir nolemt, ko nepieciešams mainīt un pēc tam pieņemt konkrētus lēmumus, kā to paveikt. „Forma seko funkcijai“ - šī modernās arhitektūras prasība kā pamatnostādne steidzami jāīsteno arī Eiropas politikā.

Manuprāt, ir skaidrs, ka Vācijai šajā kontekstā ir jāizvirza priekšlikumi un jāizrāda iniciatīva. Arī tādēļ esmu ieradies vizītē ES Padomes prezidējošās valsts galvaspilsētā, lai iepazīstinātu Jūs un mūsu draugus Eiropā ar vēl dažām manām idejām par mūsu Eiropas Savienības nākotni. Atļaujiet piemetināt – tās ir idejas, piedāvājumi un ierosmes, nevis gatavi vācu risinājumi.

Es saskatu Vācijas atbildību par Eiropu tajā, ka mēs kopā ar kaimiņiem izstrādājam risinājumus un pēc tam kopīgi pieņemam lēmumus. Es nevēlos, lai ES veidotu ekskluzīvi klubi vai arī direktorijas, bet gan līdztiesīgi ES locekļi.

Piemetināšu vēl to, ka ES tālāka paplašināšanās austrumu virzienā mums visiem ir ieguvums. Vācija kā valsts, kas atrodas kontinenta vidienē, darīs visu, lai Eiropā savestu kopā austrumus un rietumus, ziemeļus un dienvidus.
 
Šajā ziņā lūdzu Jūsu izpratni arī turpmākajām pārdomām.

Pirmkārt: es iestājos par Eiropas Savienības paplašināšanos, ietverot Rietumbalkānu valstis, Ukrainu, Moldovu un perspektīvā arī Gruziju. 

Eiropas Savienība ar 30 vai 36 dalībvalstīm izskatīsies citādi nekā patlaban. Tas ir skaidrs. Atsaucoties uz vēsturnieka Karla Šlēgeļa atziņām, varētu teikt, ka Eiropas centrs pārvietojas austrumu virzienā. Šādā paplašinātā Eiropas Savienībā atšķirības starp dalībvalstīm palielināsies, ņemot vērā politiskās intereses, ekonomikas jaudas vai arī sociālās sistēmas. Ukraina nav Luksemburga, un Portugāle skatās uz globālajiem izaicinājumiem citādāk nekā Ziemeļmaķedonija.

Vispirms kandidātvalstīm ir jāspēj izpildīt iestāšanās kritērijus. Mēs tām sniegsim vislielāko iespējamo atbalstu. Tomēr mums ir jāsagatavo arī pašu ES gaidāmajai lielajai paplašināšanās kārtai. Tam būs nepieciešams laiks, tādēļ rīkoties jāsāk jau tagad. Arī līdzšinējās paplašināšanas kārtās reformas kandidātvalstīs noritēja paralēli ar Eiropas Savienības institucionālajām reformām. Tā tas būs arī šoreiz.

Mēs vairs nevaram izvairīties no šīm debatēm, vismaz ne tad, ja iestāšanās perspektīvu mēs uztveram nopietni. Un mums iestāšanās perspektīva ir jāuztver nopietni. Jo tā mēs panāksim mūsu kontinenta stabilitāti. Tādēļ mums ir jārunā par reformām.

ES Padomē ministru līmenī ir nepieciešama ātra un pragmatiska rīcība. Tā tam jābūt arī turpmāk. Palielinoties dalībvalstu skaitam, palielinās arī risks, ka gadījumos, kad nepieciešams vienbalsīgums, viena valsts ar savu veto var aizkavēt visu pārējo virzību. Ja kādam liekas, ka tā nav, viņš noliedz Eiropas realitāti. 
Tādēļ mans priekšlikums ir soli pa solim pāriet uz balsu vairākuma principu kopējā ārpolitikā, kā arī citās jomās, piemēram, nodokļu politikā, apzinoties, ka tas varētu ietekmēt arī Vāciju. Mums ir jāsaprot, ka turēšanās pie vienbalsīguma principa darbojas tikai tik ilgi, kamēr nav spiediena rīkoties. Ņemot vērā pašreizējo vēsturisko pagrieziena punktu, situācija ir mainījusies. 

Alternatīva lēmumiem ar balsu vairākumu būtu, starp citu, nevis pašreizējās sistēmas saglabāšana, bet gan tālāka virzība arvien atšķirīgākās grupās, dažādu noteikumu džungļos, grūti pārskatāmā atbalstā un atteikumos. Te vairs nebūtu runa par diferencētu integrāciju, bet gan necaurskatāmiem brikšņiem, kur ērti justos visi, kuri ir pret vienotu ģeopolitisko Eiropu un vēlas mūs izspēlēt vienu pret otru. Es to nevēlos!

Mana iestāšanās par lēmumu pieņemšanu ar balsu vairākumu šad un tad ir saņēmusi kritiku, un es varu labi saprast īpaši mazāko dalībvalstu raizes. Arī turpmāk ir nepieciešams uzklausīt katru valsti un tās vajadzības. Jebkura cita attieksme  nozīmētu Eiropas idejas nodošanu. Un tā kā es šīs bažas uztveru ļoti nopietni, es aicinu mūs visus kopīgi meklēt kompromisus. Es, piemēram, varētu iedomāties, ka vispirms vairākuma lēmumus varētu ieviest tajās jomās, kur mūsu vienotība ir īpaši svarīga – piemēram, sankciju politikā vai arī cilvēktiesību jautājumos. Bez tam es aicinu pieņemt drosmīgus lēmumus par konstruktīvu atturēšanos. Tas, manuprāt, ir mūsu, vāciešu un visu citu pienākums, kas ir pārliecināti, ka lēmumi jāpieņem ar balsu vairākumu. Ja iespējami daudzi atbalstīs šo ideju, tad arī mēs nepārprotami pietuvosimies globālu politiku veidot spējīgai un ģeopolitiskai Eiropai.

Reformas būs nepieciešamas arī Eiropas parlamentam. Līgumos ne bez pamata ir noteikts maksimālais deputātu skaits – 751. Šo skaitli mēs pārsniegsim, ja pievienosies jaunas valstis. Vismaz tādā gadījumā, ja mēs parlamenta sastāvu palielināsim par tik daudz vietām, cik pienākas jaunajām dalībvalstīm, izmantojot līdzšinējo aprēķina modeli. Ja mēs negribam uzpūst vietu skaitu Eiropas parlamentā, tad, runājot par parlamenta sastāvu, mums ir vajadzīgs jauns līdzsvars. Turklāt ņemot vērā arī demokrātisko principu, kas nosaka, ka katrai vēlētāja balsij vajadzētu aptuveni vienādu svaru.

Par visatbilstošāko līdzsvaru starp pārstāvniecību un rīcībspēju galu galā runa ir arī Eiropas  Komisijā. Komisija ar 30 vai 36 komisāriem sasniedz savas darba spējas robežas. Ja mēs bez tam vēl pastāvam arī uz to, ka katram komisāram ir jābūt savai politikas jomai, tad mēs nonāksim pie situācijas, ko, pieminot vēl vienu no jūsu pilsētas lielajiem dēliem, varētu raksturot arī kā Kafkas cienīgus apstākļus.

Tajā pašā laikā es zinu, cik svarīgi ir visām dalībvalstīm, ka Briselē tās pārstāv viņu komisārs. Tas arī ir svarīgi, jo liecina, ka Briselē visi sēž pie viena galda. Visi kopīgi pieņem lēmumus. Tālab es nevēlos mainīt principu – „katrai valstij savs komisārs“. Bet kādi varētu būt iebildumi, ja par vienu ģenerāldirekciju būtu atbildīgi divi komisijas locekļi? Tā tas ik dienas notiek ne vien uzņēmumu lēmējinstitūcijās citur pasaulē. Arī dažu dalībvalstu valdībās tiek piemēroti šādi risinājumi, gan pārstāvot valsti uz āru, gan arī iekšējā kompetenču sadalījuma ziņā.

Tātad meklēsim šāda veida kompromisus darboties spējīgas Eiropas vārdā!

Otra doma, par ko es Jums gribētu pastāstīt, ir saistīta ar jēdzienu, par ko mēs pagājušajos gados esam bieži diskutējuši – Eiropas suverenitāti. 
Es ar to nedomāju semantisku kategoriju. Būtībā Eiropas suverenitāte taču nozīmē, ka mēs kļūstam patstāvīgāki visās jomās, ka mēs uzņemamies lielāku atbildību par savu drošību, ka mēs sadarbojamies un esam kopā vēl ciešāk, lai visā pasaulē panāktu mūsu vērtību un interešu īstenošanu.

Ne tikai Krievijas uzbrukums Eiropas miera kārtībai spiež mūs tā rīkoties. Es jau pieminēju atkarības, kurās mēs esam nonākuši. Krievijas energoresursu imports ir tam  īpašs piemērs, turklāt nebūt ne vienīgais. Kaut vai paskatīsimies uz sarežģījumiem ar pusvadītāju piegādēm – šāda veida atkarībām mums ir jādara gals pēc iespējas ātrāk!

Eiropa par savu labklājību var pateikties tirdzniecībai. Šo jomu mēs nedrīkstam atstāt citiem. Tādēļ mums ir nepieciešami arī vēl citi ilgtspējīgi brīvās tirdzniecības līgumi un ambicioza tirdzniecības darba kārtība.

Ja mēs runājam par izejvielu vai retu rūdu piegādi, tad bieži vien mēs domājam par izcelsmes valstīm, kas atrodas tālu no Eiropas. Turklāt nereti uzmanība netiek pievērsta tam, ka liela daļa no mūsu uzņēmumiem tik ļoti nepieciešamā litija, kobalta, magnija vai niķeļa jau sen atrodas šeit, Eiropā. Katrā mobilā telefona baterijā, katrā automašīnas akumulatorā atrodamas vērtīgas izejvielas. Tātad, ja mēs runājam par ekonomikas suverenitāti, tad mums vajadzētu runāt arī par šī potenciāla pastiprinātu izmantošanu. Tam nepieciešamās tehnoloģijas ir pieejamas jau šobrīd. Mums ir vajadzīgi kopīgi standarti, lai uzsāktu īstu Eiropas aprites ekonomiku, ko es sauktu par mūsu kopīgā tirgus stratēģisko atjaunošanu.

Ekonomikas neatkarība nenozīmē pašizolāciju. Tāds nevar būt Eiropas mērķis, kas ir un vienmēr ir bijusi ieguvēja no atvērtiem tirgiem un tirdzniecības. Bet arī mums ir vajadzīgs savs „spēles plāns“, kaut kas salīdzināms ar stratēģiju „Ražots Eiropā 2030.“

Man tas nozīmē, ka mēs gribam atgūt savas pozīcijas tajās jomās, kurās atpaliekam, salīdzinot ar Silikona ieleju, Šendženu, Singapūru vai Tokiju.

Runājot par mūsu rūpniecībai tik ļoti nozīmīgajiem čipiem un pusvadītājiem, mēs, pateicoties ievērojamām Eiropas pūlēm, jau esam panākuši progresu. Pavisam nesen „Intel“ paziņoja par miljardu lielām investīcijām Francijā, Polijā, Vācijā, Īrijā, Itālijā un Spānijā, kas ir milzu solis ceļā uz Eiropā ražotiem mikročipiem. Un tas ir tikai sākums – ar tādiem uzņēmumiem kā Infineon, Bosch, NXP vai arī GlobalFoundries mēs strādājam pie projektiem, kas tehnoloģiju jomā palīdzēs Eiropai ieņemt vadošo pozīciju globālā mērogā.

Jo mūsu prasības neapstāsies pie tā vien, ka Eiropā tiek ražotas lietas, ko varētu ražot arī citur. Es vēlētos, lai Eiropa ir svarīgo pamattehnoloģiju vadošā attīstītāja.

Paskatīsimies kaut vai uz nākotnes mobilitāti. Izšķirošā loma tajā būs datiem – ne tikai  autonomās braukšanas sistēmās, bet arī dažādu transporta līdzekļu tīkla izveidē vai arī satiksmes plūsmas inteliģentas vadības darbībā. Tādēļ mums pēc iespējas ātrāk ir nepieciešams izveidot vienotu pārrobežu Eiropas mobilitātes datu telpu. Ar „Mobility Data Space” mēs Vācijā esam spēruši pirmo soli. Sasaistīsim to ar visu Eiropu! Tā ir atvērta visiem, kuri kaut ko grib iekustināt. Tādējādi mēs varam izvirzīties vadošās pozīcijās globālā mērogā.

Runājot par digitalizāciju, mums jādomā plašā dimensijā, aptverot arī kosmosu, jo digitālajā laikmetā suverenitāte ir atkarīga no spējām kosmosā. Neatkarīga piekļuve Visumam, moderni satelīti un apjomīgas konstelācijas, tas ir izšķiroši ne tikai mūsu drošībai, bet arī vides aizsardzībai, lauksaimniecībai un, protams, pašai digitalizācijai, ja domājam par Eiropas platjoslas internetu.

Komerciālie spēlētāji un jaunuzņēmumi šajā ziņā ieņem arvien lielāku vietu, to mēs redzam ASV. Spēcīga un konkurētspējīga Eiropas kosmosa dēļ arī mums ir jāatbalsta gan savu vietu iekarojušie spēlētāji, gan arī inovatīvi uzņēmumi. Tikai tādā veidā mums būs izredzes, ka nākamais uzņēmums kā „SpaceX“ būs no Eiropas.

Arī mūsu lielais mērķis – Eiropas Savienībai kopumā līdz 2050. gadam kļūt klimata neitrālai, saistās ar milzīgām iespējām, proti, spert pirmos soļus šajā visai cilvēcei tik izšķirošajā jomā.
 
Elektroenerģijas jomā es domāju par pārvades tīkla un akumulēšanas infrastruktūras attīstīšanu, līdz izveidotos īsts kopējais enerģijas tirgus, kas regulāri un visos gadalaikos apgādā Eiropu ar ūdens enerģiju no ziemeļiem,  piekrastes reģionu vēja enerģiju un saules enerģiju no dienvidiem.

Es domāju par Eiropas ūdeņraža tīklu, kas saista ražotājus un patērētājus, radot Eiropas elektrolīzes bumu. Jo tikai ar ūdeņradi rūpniecība būs klimata neitrāla. 

Es domāju par pēc iespējas blīvāku elektroauto uzlādes vietu tīklu katrā no mūsu valstīm, kur tās varētu izmantot arī kravas automašīnas.

Un es domāju par investīcijām jaunās klimata neitrālās degvielās gaisa satiksmei un tai nepieciešamajā infrastruktūrā, piemēram, lidostās, lai izsapņotais klimata neitrālās aviācijas mērķis patiesi kļūtu par īstenību, kas sākas Eiropā.
 
Mūsu ekonomikas ekoloģiskajai un digitālajai transformācijai būs nepieciešami apjomīgi privātie ieguldījumi. Pamatu tam liek spēcīgs un likvīds ES kapitāla tirgus un stabila finanšu sistēma. Kapitāla tirgus un banku savienība tādēļ ir mūsu turpmākās labklājības pamats.

Dāmas un kungi! Tie visi ir soļi, kas jāsper ceļā uz Eiropas suverenitāti.

Atļaujiet man akcentēt vēl vienu punktu, jo tam ir izšķiroša loma, runājot par suverenitātes tēmu un karu Eiropas austrumos. Mums Eiropā ir nepieciešama labāka saspēle, darbojoties aizsardzības jomā.

Salīdzinot ar ASV, ES ir daudz vairāk dažādu ieroču sistēmu. Tas nav efektīvi, jo šādos apstākļos mūsu kareivjiem ir jāapgūst daudzas un dažādas sistēmas un to apkope un uzturēšana ir dārgāka un saistīta ar lielāku resursu patēriņu.

Pēc līdzšinējās nekoordinētās Eiropas armiju un aizsardzības budžetu samazināšanās tagad pienācis laiks koordinētam Eiropas aizsardzības spēju pieaugumam. Tam ir vajadzīga kopīga ražošana un iepirkumi, kā arī mūsu uzņēmumu vēl ciešāka sadarbība bruņojuma projektu ietvaros. Tādējādi rodas absolūta nepieciešamība pēc vēl plašākas saskaņošanas Eiropas līmenī. Tādēļ ir pienācis pēdējais laiks Briselē atsevišķi tikties ne tikai lauksaimniecības un vides ministriem. Šajos laikos mums ir nepieciešama arī patstāvīga aizsardzības ministru padome.

Lai praktiski uzlabotu mūsu bruņoto spēku sadarbību, mums jau tagad ir pieejami atsevišķi instrumenti. Es ar to domāju Eiropas Aizsardzības aģentūru un Aizsardzības fondu, kā arī it īpaši tāda veida sadarbību, kāda jau notiek Organizācijā kopīgai sadarbībai bruņojuma jomā. Tāpat kā mēs ar brīvajām robežām savulaik uzsākām septiņu valstu sastāvā sadarbību Šengenas zonā, tāpat arī minētā organizācija var kļūt par kopīgās aizsardzības un bruņojuma Eiropas kodolu.

Lai tas būtu iespējams, mums visiem būs jāpārbauda mūsu valstīs spēkā esošie ierobežojumi un regulējumi, piemēram, par kopīgi ražoto sistēmu izmantošanu un eksportu. Bet tam ir jābūt iespējamam mūsu drošības un suverenitātes interesēs, kas ir atkarīgas arī no Eiropas spējas apbruņoties.

NATO joprojām ir mūsu drošības garants. Tomēr katrs uzlabojums un Eiropas aizsardzības struktūru savietošana ES ietvaros stiprina NATO. 

Mums vajadzētu mācīties no pagājušās vasaras notikumiem Afganistānā. Turpmāk ES ir jāspēj reaģēt ātri un efektīvi. Tāpēc kopā ar citiem partneriem ES Vācija gādās, lai izveidojamie ES ātrās reaģēšanas spēki jau 2025. gadā varētu funkcionēt, kā arī nodrošinās to kodolu. Tam ir nepieciešama skaidra vadības struktūra. Tādēļ mums ir jāspēj tos apgādāt ar visu nepieciešamo – finansējumu, personālu un tehnisko aprīkojumu - gan pastāvīgo ES komandcentru, gan vidējā termiņā īstu ES galveno štābu. Vācija uzņemsies atbildību, kad mēs 2025. gadā vadīsim ātrās reaģēšanas spēkus.

Un vēl mums jāpadara elastīgāki mūsu politisko lēmumu pieņemšanas procesi, īpaši krīzes apstākļos. Es to izprotu kā nepieciešamību pilnībā izmantot visas iespējas, ko šajā kontekstā piedāvā ES līgumi. Jā, tas nepārprotami nozīmē arī to, ka vēl daudz vairāk jāizmanto iespēja uzticēt veikt konkrētas aktivitātes dalībvalstu grupai, kas ir gatava rīkoties, tā sakot, izlēmīgo koalīcijai. Tā ir ES darba dalīšana vārda labākajā nozīmē.

Jau ir pieņemts lēmums par to, ka Vācija atbalstīs Lietuvu ar ātrās reaģēšanas brigādi un NATO ar citiem ātrās reaģēšanas spēkiem. Slovākiju mēs atbalstām arī pretgaisa aizsardzības jomā. Čehijas Republikai un citām valstīm mēs kompensējam Ukrainai nodotos padomju ražojuma tankus ar Vācijas modeļa tankiem. Mēs arī esam vienojušies par vēl ciešāku mūsu bruņoto spēku sadarbību. Arī tie 100 miljardi eiro, ar ko mēs turpmākajos gados modernizēsim Vācijas bruņotos spēkus, stiprinās Eiropas un transatlantisko drošību.

Daudz darāmā mums Eiropā vēl ir aizsardzībā, arī pret apdraudējumu no gaisa un no  kosmosa. Tādēļ mēs Vācijā turpmākajos gados būtiski palielināsim ieguldījumus pretgaisa aizsardzībā. Visas jaunās spējas būs izmantojamas arī NATO ietvaros. Bez tam Vācija jau no paša sākuma jauno pretgaisa aizsardzības sistēmu veidos tā, lai tajā varētu iesaistīties arī mūsu kaimiņi Eiropā, ja būs tāda vēlme, piemēram, poļi, baltieši, nīderlandieši, čehi, slovāki vai arī mūsu skandināvu partneri. Kopīgi veidota Eiropas pretgaisa aizsardzības sistēma būtu ne tikai finansiāli izdevīgāka un efektīvāka nekā tad, ja katrs no mums atsevišķi veidotu sarežģītu un dārgu pretgaisa aizsardzību. Tas būtu arī visas Eiropas ieguvums drošības jomā un lielisks NATO Eiropas pīlāra stiprināšanas piemērs.

Arī trešais lielais darba uzdevums, kas, manuprāt, jāpaveic Eiropai, saistās ar vēsturisko pagrieziena punktu, reizē gūstot daudz plašāku tvērumu. Putins izmantos katru mūsu nesaskaņu un vājuma brīdi. Citi autokrāti viņu atdarinās. Atcerieties, kā baltkrievu diktators Lukašenko pagājušajā gadā mēģināja izdarīt uz mums politisko spiedienu, izmantojot tūkstošiem Tuvo austrumu bēgļu ciešanas. Putina Krievija pārskatāmā nākotnē sevi ir nostādījusi kā Eiropas Savienības pretinieci. Arī Ķīna un citi izmanto neaizsargātos flangus, kurus piedāvājam mēs, eiropieši, nespēdami vienoties par kādu jautājumu.

Kādas sekas no tā izriet Eiropai, būtu īsi apkopojams sekojoši: Mums ir jānostājas cieši plecu pie pleca, jāpārvar senie konflikti un jāmeklē jauni risinājumi. Tas izklausās pašsaprotami, tomēr saistās ar lielu darbu. Kaut vai paskatīsimies uz divām jomām, kas pagājušajos gados, šķiet, starp dalībvalstīm izraisījušas vislielāko spriedzi – migrācijas un finanšu politiku.

Tas, ka mēs varam sasniegt labākus rezultātus ar migrācijas politiku, ir pierādījies pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai. Pirmo reizi ES aktivizēja direktīvu par pagaidu aizsardzību. Ar šo ietilpīgo jēdzienu miljoniem ukraiņu radās iespēja izbaudīt nedaudz normālas dzīves ārpus dzimtenes, ātri saņemt drošu uzturēšanās atļauju, iespēju strādāt, apmeklēt skolu vai tādu universitāti kā šo.

Arī turpmāk cilvēki dosies uz Eiropu, vai nu lai meklētu patvērumu no kara un vajāšanas vai arī darba un labākas dzīves meklējumos. Eiropa daudzu miljonu cilvēku no visas pasaules skatījumā paliks nepiepildāms sapnis. No vienas puses tas ir lielisks piemērs mūsu kontinenta pievilcībai, no otras puses – tā ir realitāte, ar ko mums, eiropiešiem, ir jāspēj tikt galā. Tas nozīmē, tā vietā, lai vienmēr tikai reaģētu uz krīzēm, kas jau ir iestājušās, jāveido migrācijas procesu perspektīvās prognozes. Tas nozīmē arī vērsties pret nelegālo migrāciju, paralēli dodot iespēju likumīgai ieceļošanai, jo ieceļotāji mums ir vajadzīgi. Patlaban mēs izjūtam katastrofālu kvalificēta darba spēka trūkumu mūsu lidostās, slimnīcās un daudzos uzņēmumos.

Daži punkti man šķiet īpaši nozīmīgi.

Pirmkārt. Mums ir vajadzīgs vairāk noslēgtu vienošanos par partnerību ar izcelsmes un tranzīta valstīm, turklāt piemērojot vienlīdzīgu attieksmi. Piedāvājot vairāk legālu ieceļošanas iespēju Eiropā, paralēli jāpanāk darbaspēka izcelsmes valstu lielāka gatavība nodrošināt atgriešanās iespēju saviem pilsoņiem bez uzturēšanās tiesībām.

Otrkārt. Pie funkcionējošas migrācijas politikas pieder arī ārējās robežas aizsardzība, kas būtu efektīva un atbilstu mūsu tiesiskajiem standartiem. Šengenas telpa, iespēja brīvi ceļot, dzīvot un strādāt ir nesaraujami saistīta ar šo aizsardzību. Šengena ir viens no lielākajiem Eiropas Savienības sasniegumiem, un mums to vajadzētu aizsargāt un paplašināt. Šajā kontekstā ir jāpabeidz iesāktais. Horvātija, Rumānija un Bulgārija izpilda visus tehniskos kritērijus, kas nepieciešami pilnīgai dalībai. Es iestāšos par to, lai tās kļūtu par pilntiesīgām dalībvalstīm.

Treškārt. Eiropai ir nepieciešama solidāra un pret krīzēm noturīga patvēruma sistēma. Mūsu pienākums ir piedāvāt drošas mājas cilvēkiem, kam nepieciešama aizsardzība. Francijas prezidentūras laikā ES Padomē pagājušajos mēnešos mēs vienojāmies par tālāko rīcību, sperot soli pa solim. Tagad to vajadzētu atbalstīt Eiropas parlamentam. Čehijas prezidentūra sarunu laikā ar parlamentu var rēķināties ar pilnīgu atbalstu no mūsu puses.
 
Un visbeidzot - tiem, kas ES uzturas legāli, būtu jādod iespēja ātrāk nekā līdz šim uzsākt darbu kādā citā dalībvalstī, lai viņi varētu pielietot savas spējas tur, kur tās ir vajadzīgas visvairāk. Tā kā mēs neesam naivi, mums vienlaicīgi nepieciešams novērst ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram tad, ja vēlmes strādāt vispār nav. Ja mums tas izdotos, tad brīva pārvietošanās nenovestu pie sociālo sistēmu pārslodzes. Tad mēs ilgtermiņā nodrošinātu šīs Eiropas lielās brīvības akceptanci.

Dāmas un kungi! Joma, kas mums, eiropiešiem, līdz ar migrāciju visvairāk izslīdēja no rokām, bija fiskālā politika. Covid-19 krīzes laikā izstrādātā vēsturiskā atveseļošanās programma iezīmē kursa maiņu. Pirmo reizi mēs kopā devām Eiropas atbildi un ar ES līdzekļiem atbalstījām dalībvalstu investīciju un reformu programmas. Mēs vienojāmies par kopīgām investīcijām, lai stiprinātu savas ekonomikas. Tas, starp citu, mums palīdz arī pašreizējā krīzes situācijā.

Ideoloģija ir devusi vietu pragmatismam. Tam vajadzētu būt noteicošajam, runājot par jautājumu, kā turpināt attīstīt mūsu kopīgo regulējumu arī pēc Covid-19 krīzes beigām. Ir skaidrs, ka kopīgai valūtas telpai ir nepieciešams kopīgs regulējums, kas ir jāievēro un kam ir jābūt kontrolējamam. Tā rodas uzticība un solidaritāte ārkārtas situācijās.

Pagājušo gadu krīžu dēļ visu dalībvalstu parādi ir pieauguši. Tādēļ mums ir jāvienojas par to, kā parādus samazināt. Jāpanāk tāda vienošanās, kas ir saistoša, paver iespējas izaugsmei un saņem politisko atbalstu. Vienlaikus tai visās ES dalībvalstīs jāpaver iespēja ar investīcijām pārveidot mūsu ekonomikas.

Mēneša sākumā mēs, Vācijas valdība, iesniedzām savus priekšlikumus par Eiropas parādu regulējuma tālāku attīstību. Tie seko šādai loģikai. Mēs par to gribētu runāt atklāti ar visiem mūsu Eiropas partneriem, bez aizspriedumiem, bez pamācīšanas un vainīgo meklēšanas. Mēs vēlamies kopā diskutēt par to, kādam jāizskatās ilgtspējīgam regulējumam pēc vēsturiskā pagrieziena punkta. Te ir runa par pamatvērtībām. Runa ir par mūsu iedzīvotāju pārliecību, ka mūsu valūta ir droša un neatgriežama, ka viņi arī krīzes laikā var paļauties uz savu valsti un Eiropas Savienību.

Viens no pagājušo gadu veiksmīgajiem piemēriem ir Eiropas SURE programma. Mēs to uzsākam Covid-19 krīzes laikā, lai radītu drošības spilvenu nepilna darba laika apstākļos. No tā ieguva vairāk nekā 30 miljoni iedzīvotāju visā ES, t.i. katrs septītais darbinieks, kas pretējā gadījumā varbūt būtu nonācis uz ielas. Bez tam ar šo piemēru mums izdevās visā Eiropā cilvēkus ieinteresēt par šādu nepilna darba laika modeli. Tādas manā skatījumā ir arī turpmākās pragmatisko risinājumu iespējas Eiropā.

Vēsturiskais pagrieziena punkts - tam Eiropas politikas kontekstā ir jānozīmē, ka mums vajag jaunus tiltus, nevis robežgrāvjus. Iedzīvotāji sagaida, ka ES ir spējīga panākt rezultātu. Konferences par Eiropas nākotni rezultāti to nepārprotami apliecina. Iedzīvotāji sagaida no ES pavisam konkrētas lietas, piemēram, ātrāku rīcību klimata aizsardzības jomā, veselīgus pārtikas produktus, ilgtspējīgas piegādes ķēdes vai arī labāku darbinieku aizsardzību. Īsi sakot, viņi sagaida “solidaritāti darbos”, par ko bija jau runa Šūmaņa deklarācijā 1950. gadā. Mūsu uzdevums ir arvien no jauna praktiski iedzīvināt šo solidaritāti darbos, ik reizes to piemērojot attiecīgajiem apstākļiem.

Apvienotās Eiropas pirmajos gadu desmitos tas galvenokārt nozīmēja, ka, izveidojot arvien ciešākus ekonomiskos kontaktus starp dalībvalstīm, karš starp tām kļūst neiespējams. Tas ir izdevies, tas ir mūsu Eiropas Savienības vēsturiskais panākums. Laika gaitā miera projekts ir arī izvērties par brīvības un taisnīguma projektu. Par to mums, savukārt, jāpateicas valstīm, kuras pievienojās vēlāk – spāņiem, grieķiem un portugāļiem, kuri pēc diktatūrā pavadītiem gadu desmitiem pievērsās brīvības un demokrātijas Eiropai, un pēc tam  - Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem, kuriem, cīnoties par brīvību, cilvēktiesībām un taisnīgumu, izdevās pārvarēt auksto karu. Viņu vidū bija arī daudzi drosmīgi studējošie no šīs universitātes, kuri kādā tumšā 1989. gada novembra vakarā sauca pēc brīvības tik skaļi, ka tas kļuva par revolūcijas sākumu. Šī samta revolūcija bija Eiropas veiksme.     

Miers un brīvība, demokrātija un tiesiskums, cilvēktiesības un cilvēka cieņa, tās ir Eiropas Savienības vērtības – mūsu kopīgais mantojums. Tieši tagad, kad brīvība, plurālisms un demokrātija ir apdraudēti no jauna, kā mēs to redzam mūsu kontinenta austrumos, mēs šo saikni izjūtam īpaši spēcīgi.

„Valstīm saglabāties palīdz ideāli, no kuriem tās ir radušās.” Tā teica viens no šīs universitātes slavenākajiem profesoriem Tomašs Masariks, kurš vēlāk kļuva par Čehoslovākijas prezidentu. Šis teikums attiecas uz valstīm, tomēr tas atbilst arī vērtību kopienai ES. Tā kā vērtības ir tālākas pastāvēšanas pamati, tas attiecas arī uz mums visiem, ja vērtības tiek pārkāptas ārpus Eiropas un vēl jo vairāk tās iekšienē. Tā ir ceturtā doma, ar ko es ar Jums šodien gribētu dalīties.

Tādēļ mēs esam noraizējušies, ka Eiropas centrā tiek runāts par neliberālu demokrātiju, it kā tā pati par sevi nebūtu pilnīgi pretrunīga lieta. Tādēļ mēs nevaram akceptēt, ka tiek pārkāpti tiesiskuma principi un noārdīta demokrātiskā kontrole. Un, lai būtu pavisam skaidrs – rasismam un antisemītismam Eiropā nevar būt vietas. Tādēļ mēs atbalstām Komisiju tās darbā tiesiskuma labad. Arī Eiropas parlaments šai tēmai seko ar lielu uzmanību. Par to es esmu ļoti pateicīgs.

Mums nevajadzētu baidīties izmantot visas esošās iespējas, lai likvidētu trūkumus. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka it visur, starp citu arī Ungārijā un Polijā, lielais iedzīvotāju vairākums vēlas, lai ES viņu valstīs vēl stiprāk iestātos par brīvību un demokrātiju. Pie šīm iespējām pieder arī tiesiskuma procedūra saskaņā ar 7. pantu. Arī šajā ziņā mums ir jāatbrīvojas no iespējām lēmumus nobloķēt. Man šķiet arī, ka būtu jēgpilni konsekventi sasaistīt maksājumus ar tiesiskuma standartu ievērošanu, kā mēs to darījām 2021. – 2027. daudzgadu budžeta posmā ar atveseļošanas fondu Covid-19 izraisītās krīzes laikā. Mums vajadzētu pavērt Komisijai jaunu ceļu, dodot iespēju ievadīt pārkāpuma procedūru arī tādā gadījumā, kad pārkāpumi tiek vērsti pret mūsu centrālajām kopīgajām vērtībām, zem kurām mēs visi esam parakstījušies līgumā – cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu.

Vienlaikus es vēlos, lai mums nebūtu par tiesiskumu jāstrīdas tiesas procesos, jo līdzās visām sankcijām un procedūrām mums visvairāk ir nepieciešams, lai par trūkumiem, kas ir sastopami katrā dalībvalstī, notiktu atklāts dialogs politiskā līmenī. Komisijas ziņojums par tiesiskumu ar īpašiem ieteikumiem katrai valstij tam ir labs pamats. Mēs politiskā līmenī cieši sekosim, kā šie ieteikumi tiek īstenoti, kā arī pildīsim paši savus mājasdarbus. Jo tiesiskums ir pamatvērtība, kam mūsu Savienību vajadzētu vienot. Tieši šajos laikos, kad autokrātija izaicina mūsu demokrātijas, tas ir vēl svarīgāk nekā jebkad. 

Dāmas un kungi! Es jau pieminēju šīs universitātes drosmīgos studentus, kuri 1989. gada 17. novembra vakarā iesāka Samta revolūciju. Studentu pilsētiņā pie Albertova ielas, kur toreiz sākās protesti, par to atgādina neliela bronzas plāksnīte. Tajā iegravēti divi teikumi, un es ceru, ka tos izrunāšu kaut cik pareizi: “Kdy   když ne teď? Kdo   když ne my?”   Latviski: Kad tad, ja ne tagad? Kurš tad, ja ne mēs? Atrodoties Prāgā, šodien es vēlos ar abiem teikumiem uzrunāt visus eiropiešus, tos, kuri jau ir mūsu Eiropas Savienības iedzīvotāji, un tos, kuri, cerams, mums drīz pievienosies. Es gribu tos adresēt politiski atbildīgajiem, saviem kolēģiem un kolēģēm, ar kuriem mēs diendienā meklējam risinājumus Briselē, Strasbūrā vai arī mūsu valstu galvaspilsētās.  Runa ir par mūsu nākotni. Tās vārds ir Eiropa. Eiropa, kam mūsdienās jāpārvar nepieredzēti izaicinājumi. 

Kad tad, ja ne tagad, laikā, kad Krievija mēģina pārbīdīt robežu starp brīvību un autokrātiju, mums likt pamatakmeņus paplašinātai brīvības, drošības un demokrātijas Eiropai? Kad tad, ja ne tagad mums radīt suverēnu Eiropu, kas spēj pastāvēt multipolārajā pasaulē? Kad tad, ja ne tagad ir laiks pārvarēt atšķirības, kas mūs paralizē un šķeļ jau gadiem? Kas tad, ja ne mēs, spētu nosargāt un aizstāvēt Eiropas vērtības gan tās iekšienē, gan uz āru? 

Eiropa ir mūsu nākotne, un šī nākotne ir mūsu pašu rokās.

Paldies.